Kas spēlē identiskas lomas vairākās filmās

4 aktieri, kas spēlē identiskas lomas vairākās filmās:

Daži aktieri spēlē tādas pašas lomas neskaitāmās filmās. Brūss Villiss ir plikpauris ar ieroci rokās, Toms Krūzs ir FIB aģents, bet Als Pačīno tādā vai citā veidā vienmēr ir noziedznieks.

Citi aktieri, turpretim, savās filmās pastāvīgi nonāk ļoti specifiskās situācijās, un nevis tāpēc, ka viņi ir nolīgti, lai spēlētu ‘savu lomu’, bet tāpēc, ka… tā ir gadījies:

Kianu Rīvza pašnāvības, lai apstādinātu pārcilvēcisku ļaunumu

Kianu Rīvzam ir ķibele – Mātes Terēzes komplekss. Kianu, parasti reliģiskās situācijās, ir jānovērš kāds pārcilvēcisks ļaunums un, to darot, arī jāupurē sava dzīvība.

Kianu piedzīvojumiem bagātais ceļš sākās ar 1996. gada filmu „Sātana Advokāts”, kura galvenā ideja ir „Kas notiktu, ja Kianu Rīvzs būtu sātana advokāts?”, tikai uztverta ļoti burtiski (uz šo balstās arī viss filmas scenārijs). Protams, izrādās, ka sātans, kuru atveido vienmēr noziedzīgais Als Pačīno, ir ne tikai Kianu priekšnieks, bet arī viņa tēvs, un viņa slepenais mērķis ir piespiest Kianu kopoties ar savu māsu, lai radītu antikristu.

Kianu mēģina nošaut nabaga Alu, bet viņam tas nesanāk, jo sātanam kalašņikova lodes ir biezpienmaize ar siļķi. Tā kā ņemt un neapaugļot savu māsu, Kianuprāt, nav opcija, viņš, par šoku skatītājam, izšķaida sev smadzenes… un pagalam visi sātana plāni.

Tiesa, skatītāja šoks manāmi sarūk, kad pēc pāris gadiem Kianu nogalinās vēlreiz, šoreiz – „Konstantīnā”, kurā viņš spēlē mūsdienīgu dēmonu izdzinēju. Filmā viņam jāapstādina sātana dēla Mamona plāni pārņemt zemi, dēmona tētiņam par to neko nezinot. Tā kā Kianu zina, ka ir pārāk bieži šmaucies „Monopolā”, lai beigās nokļūtu debesīs, viņš pārgriež sev vēnas, lai varētu papļāpat ar Luciferu un nodot Mamona, šī čūskas-azotē negantos izgājienus.

Kad sātans ir nopēris savu nepaklausīgo dēlēnu, viņš mēģina Kianu iedzīt ellē, taču viņa plāni izgāžas, jo Kianu uzupurēšanās ir nodrošinājusi viņam vietu, ja ne Panteonā blakus Jahvem un olimpiešiem, tad vismaz purgatorijā noteikti. Kianu sāk augšupceļu uz debesīm…

Vai neizskatās pazīstami? Varbūt esat Kianu redzējuši līdzīgā pozā „Matriksa” trioloģijas noslēgumā. Šoreiz gan kiber Jēzus Neo ļauj, lai vīruss (Aģents Smits, kurš izgājis no rāmjiem), kas draud iznīcināt gan cilvēku, gan mašīnu pasauli, viņu uzsūc, tādējādi ļaujot mašīnu vadonim izlaist enerģijas lādiņu caur Kianu-vīrusu, procesā nogalinot abus. Visi laimīgi, izņemot Kianu, kurš atkal ir nogalinājies.

Dženiferai Konelī ļoti patīk stāvēt mola galā

Tas, ka režisors aizņemas ainu no citas filmas, nav nekas jauns. Kventins Tarantīno tā dara visu laiku. Taču dažreiz režisori kopē ainas no citām filmām, paši to īsti neapzinoties – un izcili retos gadījumos viņi šādās ainās ieliek to pašu aktrisi.

Aleksa Proijas 1998. gada „Tumsas pilsēta”, kurā, atbilstoši tās nosaukumam, nav iekļauts neviens dienasgaismas kadrs… vismaz līdz pēdējām 60 sekundēm, kad gara mola, apskauta ar mirdzoši zilu okeānu, galā mēs ieraugam skaistuli ar sarkanu kleitu rokās.

Iespaidīga aina, kuru pēc pāris gadiem atkārtoja arī Darrens Aronovskis savā „Rekviēms sapnim”, kurā režisors skaisti apskata arī atkarības ēnas puses un dibens-pret-dibenu atrakcijas. Šajā sirreālajā ainā apreibušais varonis gara acīm skata savu draudzeni, kura stāv mola galā, un tuvojas viņai, taču šoreiz sarkanā kleita viņai ir mugurā.

Tāds pats skats atkārtojas arī 2003. gada drāmā „Smilšu un miglas nams”, taču šī aina izceļas ar to, ka tajā ir mazāk saules un vairāk kaiju.

Bet joks vispār ir šāds: sieviete visās šajās ainās? Tā ir Dženifera Konelī. Paskaties pats.

Pats Aronovskis saka, ka tā bija tikai sakritība – viņš pat neesot redzējis „Tumsas pilsētu”, pirms izdomājis ainu ar Dženiferu mola galā, uzzinot par līdzīgās ainas eksistenci tikai tad, kad pati Konelī pieminēja, cik dīvaini, ka abās filmās figurē tāda pati aina. Bet tad jau ko mainīt bija par vēlu. Nav grūt iztēloties Konelī reakciju, kad „Smilšu un miglas namam” vajadzēja uzņemt tādu pašu ainu…

Džena Malone spoguļa iekšpusē

Dažreiz kinoefekti vēl spēj pārsteigt tā, ka tu neviļus iedomājies: „Kā, pie velna, viņiem tas izdevās?” (piedodiet: visdrīzāk, ka ar „zilā ekrāna” palīdzību). Šie kadri parasti paliek atmiņā, tāpēc citam režisoram izdarīt to pašu, ar noteikumu, ka neizskatās pēc plaģiāta, diez vai izdosies. Taču atkārtot šādu atmiņā paliekošu ainu ar vienu un to pašu aktrisi… tiesa, 14 gadus vecāku, ir vēl grūtāk, bet Zakam Snaideram acīmredzot to neviens nepapūlējās pateikt.

Lieta tāda, ka Roberta Zemecka 1997. gada filmā „Kontakts”, kas ir par zaļajiem cilvēciņiem un tamlīdzīgiem sūdiem, ir atrodama iespaidīga aina, kurā kāda meitene saprot, ka viņas tēvam tikko nav paveicies, un, viņai esot panikā un skrienot līdz zāļu skapītim, filma palēninās, līdz izrādās, ka visa aina… kaut kādā mistiskā veidā ir norisinājusies vannasistabas spogulī. Protams, ka atbilde tam, kā tas tika uzfilmēts, ir „zilais ekrāns”.

14 gadus vēlāk Zaka Snaidera filmā „Aizliegtais paņēmiens”, kuras sižetu var aptuveni raksturot šādi: „Alise brīnumzemē ar ieročiem un maukām”. Tiek parādīta aina, kurā kamera rāda divas galvenās varones diskutējam spoguļu priekšā… un tā pārgriežas uz spoguļa otru pusi, liekot sajūsmā spiegt un zākāties, jo – tas taču nav iespējams!

Bet vai atpazīstat aktrisi pa vidu? Protams, tā ir Džena Malone! Viņa atkārto ainu, kurā tā filmējās bērnībā. Šoreiz gan viņa ir striptīzdejotāja, bet ko nu vairs, nav jau vairs tik maza.

Snaiders visticamāk vēlējās izveidot paralēli ar Luisa Kerola „Alisi Brīnumzemē”, vai arī vienkārši domāja, ka „šitais izskatās baigi labi”. Lai tur būtu, kā būdams, bet kā režisors viņš noteikti ir smēlies iedvesmu no minētā „Kontakta”, jo viņš ir arī atkārtojis galveno varoni skrienam palēninājumā gandrīz katrā otrajā ainā, ko jelkad uzņēmis.

Maiklu Bīnu vairākas reizes pazemo pirms tam savainota otrā plāna loma

Maikls Bīns, ja nezināt, ir attēlojis dažādus „klasiskus” varoņus, bieži tieši Džeimsa Kamerona filmās. Džeimsam Kameronam, šķiet, patīk, ka Bīna varoņiem sakož rokas. Labi, tas vēl var būt saistīts ar to, ka Kamerons slepeni Bīnu ienīst, taču Bīnam ir arī tendence atkārtoti spēlēt varoņus, kurus apstādina kādi citi, slimi varoņi, kuri turklāt ir teikuši slaveno: „ejiet tālāk bez manis”.

Kamerona 1989. gada filmā „Dzelme”, kurā naftas racēju komandai jātiek galā ar aukstā kara kodolraķetēm, paranoiskiem veterāniem un, protams, pazemes citplanētiešiem, Bīns atveido SEAL vienības vadoni, kurš zaudējis prātu augstā atmosfēras spiediena dēļ, un kuru jāattur no draudzīgo citplanētiešu uzspridzināšanas ar garšīgu kodollādiņu.

Kad Bīns jau gandrīz ir nogalinājis filmas galveno, labo varoni, viņam nedaudz samežģī plecu nez no kurienes uzradies otrā plāna varonis, kuru pēdējoreiz redzējām, kad viņš iepriekš filmā raustījās no pāratdzišanas un vaimanāja par to, ka nevar palīdzēt.

Jūs domāsit, ka Bīns būs no šī gadījuma kaut ko mācījies. Jūs maldāties. Rūgti, rūgti maldāties. Citā filmā, vesternā „Kapakmens”, notiek pilnīgi tas pats. Šoreiz Bīns attēlo psihopātu Džoniju Ringo, kādas zagļu bandas cepumu pienesēju. Kurtam Raselam Bīnu ir jāapstādina, pirms pēdējais pastrādājis ko ļaunu. Rasels piekrīt duelim, taču, ak vai, zinot, ka zaudēs.

Bet, kā jau tam jānotiek, pašā pēdējā brīdī Raselam ierodas palīgā daudz bīstamākais Vals Kilmers (kuru pēdējoreiz redzējām, vaidot no drudža un atvainojoties par to, ka nevar palīdzēt), kurš Bīnam nedaudz samežģī galvu ar precīzi raidītu lodi.

Komentāri

Nav komentāri

Pievieno komentāru

Vārds *

E-pasts *