Ātrais kredīts un brīvais tirgus

Kaut kādā ziņā arī Latvijā ir izplatīts uzskats, ka jebkāda valsts iejaukšanās tirgus regulēšanā ir nevēlama. Šis uzskats, kuru var itin labi izsekot līdz Ādama Smita “tirgus neredzamās rokas” idejai, ir klaji maldīgs (pat neņemot vērā ciešanas, kuras šī ideja izraisījusi miljoniem cilvēku, piemēram, Īrijas bada laikos), jo premisa ir: “valsts un tirgus ir lielā mērā pretstatīti”, kaut arī patiess ir pretējais. No sākuma tiks paskaidrots, kas ar iepriekš teikto domāts; pēc tam apskatīsim situāciju ar ātrajiem kredītiem un valsts plānoto iejaukšanos šajā nozarē.

Brīvais tirgus un valsts

Pirmkārt, par pilnīgi brīvu tirgu nav iespējams runāt, jo tas ir saistīts ar valsti: nodokļi, dažādi ierobežojumi, muitas nodevas, u.c. lietas uzskatāmas par iejaukšanos tirgū. Otrkārt, visiem norēķiniem izmanto naudu, kas pati par sevi ir valsts ieviesta parādība. Treškārt, bez valsts tāda parādība, kā tirgus – vismaz šajā laikmetā un tāds, kādu mēs to saprotam – nav iespējama, jo bez nodokļiem un nodevām (kuriem vajadzīga valsts, kas tos iekasē) nav iemesla pastāvēt vienotai valūtai. Tātad tirgus ir saistīts ar valsti, un var runāt tikai par to, cik daudz nevis vai valsts tajā iejaucas.

Turklāt, kā redzam, valsts mūsdienās vienmēr iejaucas tirgū. Kaut arī var runāt par to, ka valstis ar brīvu tirgu parasti piedzīvo uzplaukumu, Ķīnas u.c. valstu piemērs drīzāk liecina par to, ka zināmā mērā brīvs, nevis pavisam brīvs tirgus būs tas, kas spēj nest valstij labklājību. Starp citu, Ķīna šajā ziņā ir lielisks piemērs arī vēsturiski, jo no kāda 13. līdz pat 18. gadsimtam Ķīnā – kur pastāvēja dziļi izkopta, milzīga un centralizēta birokrātija, kas kontrolēja ekonomiskos procesus – bija augstākais labklājības līmenis pasaulē.

Ātrie kredīti un brīvais tirgus

Starp valsti un aizdevējiem vienmēr pastāvējuši konflikti, jo arī pagātnē aizdevumi mēdza izraisīt ilglaicīgas parādu krīzes, kuru rezultātā darbspējīgie iedzīvotāji vairāk vai mazāk kļuva par vergiem, kuru dzīves veltītas parāda (vai procentu) atmaksai. Otra alternatīva parasti bija cietums, dažreiz nāve.

Ātrie kredīti šajā gadījumā nav liels izņēmums – sociālā spriedze, kuru izraisa iedzīvotāju iedzīvošanās parādsaistībās, aizņemoties dārgus aizdevumus neapdomīgi, beidzot ir pamanīta, tādēļ valsts izlēmusi iejaukties tirgū (kas, kā paskaidrots iepriekš, nav nekas neparasts vai pat nevēlams), uzstādot procentu griestus.

Tajā pašā laikā valsts nepalīdz tiem, kas jau iekļuvuši grūtībās, piemēram, raksts “Aicina nepiemērot līgumsodus, ja nav pietiekami izvērtēta maksātspēja” rāda ne vien to, ka valsts nomet atbildību par radušos situāciju no saviem pleciem, bet arī ir gauži nevarīga rūpēties par saviem pilsoņiem – neviļus jājautā, kādēļ tad tik daudz cilvēku šos ātros kredītus aizņemas?

This entry was posted in Noderīgi and tagged , . Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.